Mediācijas vērtība: Konflikta liesmu savaldīšana
- Eva Slezina
- 27. apr.
- Lasīts 2 min

Situācijās, kad jūtamies aizskārti, mūsu instinktīvās reakcijas bieži ieņem paredzamas formas. Dusmas uzliesmo, vēlme aisargāties pastiprinās, un mēs nonākam cīnīties, bēgt vai sastingt reakcijā. Kamēr daži cilvēki dabiski izvairās no konflikta, citi var palikt paralizēti neizlēmībā, un daži uzreiz pāriet cīņā.
Ceļi, kurus izvēlamies šo konfliktu risināšanā, ir ļoti dažādi. Daži no mums pieņem lēmumu izvairīties no konflikta un to ignorēt. Citi nekavējoties meklē juridisku pārstāvību, uzskatot tiesu zāli par piemērotu vietu atrisinājumam. Bet starp šīm galējībām iespējams vidusceļš, kas bieži paliek nepamanīts: mediācija.
Neatrisināti konflikti reti kad patiešām pazūd. Kad tie tiek atstāti pašplūsmā, tie saindē attiecības, organizāciju kultūras un pat individuālo labklājību. Snaudošu konfliktu sekas izpaužas smalki – saspīlētā komunikācijā, pasīvā agresijā un lēnā uzticības zaudēšanā.
Arī tūlītēja eskalācija līdz tiesvedībai rada savu problēmu kopumu. Strīdu izskatīšana tiesā pārvērš domstarpības par uzvara-zaudējums cīņu, kur kādam ir jāzaudē, lai cits varētu uzvarēt. Šī pieeja bieži iznīcina draudzības, izbeidz biznesa partnerības un pārrauj ģimenes saites, kas citādi būtu varējušas saglabāties.
Mediācija piedāvā alternatīvu scenāriju. To var salīdzināt ar ugunskuru – lai izvairītos no ugunsgrēka mežā, ugunskurs iz jānodzēš. Nevienmēr ugunskurs tiek līdz galam nodzēsts un mazākā liesmiņa var likt uzliesmoties visam mežam. Mediācija šajā piemērā var tikt pielīdzināta kontrolētai konflikta liesmas nodzēšanai. Bez šīs prasmīgās iejaukšanās konflikti bieži izplatās kā savvaļas ugunsgrēks, iznīcinot visu savā ceļā un aiz sevis atstājot tikai postu.
Prasmīgs mediators rada telpu, kur puses var droši izteikt savas bažas, tikt patiesi uzklausītas un sadarboties risinājumu veidošanā, kas izceļ pamatā esošās vajadzības, nevis nostiprinātās pozīcijas. Atšķirībā no tiesas procesiem, mediācija pilnvaro dalībniekus veidot savus risinājumus, radot vienošanās, kuru uzturēšanā visas puses jūtas ieinteresētas.
Mediācijas patiesais spēks slēpjas tās laika izvēlē – konfliktu risināšana, kamēr tie vēl ir pārvaldāmi, pirms pozīcijas ir principiālas un attiecības ir sagruvušas tik tālu, ka tās nav iespējams atjaunot. Tāpat kā novēršot meža ugunsgrēku ar agrīnu iejaukšanos, mediācija notiek konflikta posmā, kad izlīgums joprojām ir iespējams.
Tiem, kas saskaras ar konfliktu personiskā vai profesionālā vidē, ir vērts apsvērt mediāciju nevis kā pēdējo iespēju, bet gan kā pirmo reakciju. Šis process godā patiesās emocijas, vienlaikus virzot tās uz konstruktīviem rezultātiem. Tādējādi mediācija saglabā to, kas ir vissvarīgākais – cilvēciskas attiecības, kas piešķir jēgu mūsu dzīvei un darbam.
Comments